Martas Melgalves dzīves stāsts

Martas Melngalves (dzimusi Gagaine) dzīves dienas sākušās 1913. gada 7. decembrī toreizējā Jaunlatgales apriņķī, tagadējā Balvu rajona Kubuļu pagasta Stacijas ciemā. Augusi 4 bērnu ģimenē. Liktenis lēmis – šajā ģimenē būt tikai māsām.  Bērnība ir bijusi smaga ar rūgtenuma garšu par to, ka galvenā bērnu aprūpētāja un audzinātāja bijusi māte. Tā laika vēsturiskie un politiskie notikumi šai ģimenei uzlikuši savu smaguma nastu. Tēvs 1919. gadā aizgājis no mājām un pazudis. Gan Martai, gan māsām pietrūcis tēva mīlestības un gādības.

Nabadzību reizēm nomainījis izmisums, bet garā stiprā ģimene meklē un atrod praktiskus risinājumus darbā, neatlaidībā un sievišķīgā atbalstā. Kā jau visi tā laika bērni arī Marta gājusi cauri ganu gaitām – saulē, lietū un pērkona negaisā – atbalsts bija jāatrod tikai sevī un savos tuvākajos cilvēkos. Iespējams, ka ganu gaitas ir rūdījušas mūsu mīļās simtgadnieces gara stiprumu, skatījumu uz lietām, cilvēkiem un dzīvi kopumā. Paaugoties Martai nācies veikt kalpones pienākumus, kas tajā laikā bija pieprasīti un svarīgi. Arī šajā darbā Marta strādā nevainojami, ievēro detaļas, ir saprotoša, nosvērta, laipna un līdzjūtīga.

Stacijas skolā ieguvusi četrklasīgo izglītību, tai laikā, tā bija pietiekami laba, lai varētu doties patstāvīgās ceļa gaitās.

Savos 23 gados Martas kundze bija pievilcīga, skaista, pietiekami pašpārliecināta, un dodas iekarot Rīgu. Tas bija tālais 1936. gads. Lielāko dzīves daļu nodzīvojusi Hospitāļu ielā, tur satikusi savu pirmo un pēdējo mīlestību – vīru Robertu. Augstākie spēki lēmuši ģimenes ligzdu vīt bez bērniem. 1952. gadā auto avārijā iet bojā vīrs. Tāpēc atkal jābūt stiprai, neatlaidīgai, centrētai uz sevi.

Martas kundzes nozīmīgākie darba gadi, pavadīti „Somdarī”, kur uzsāka darbu kā mācekle – cimdu šuvēja, bet, godprātīgi apgūstot jaunās prasmes un čakli strādājot, ieguva visaugstāko – 7 profesionalitātes kategoriju. Visos laikos Martas kundzei darbs bijis kā neatņemama dzīves sastāvdaļa, kā goda lieta.

Arī attiecību uzturēšana ar cilvēkiem ir viņas dzīves māksla un ilgu dzīves gadu noslēpums.  Vēlēt citiem labu, just līdzi, uzklausīt vai iedvesmot – lūk, tāda ir mūsu šīsdienas simtgadnieces nostādne, gadiem ilgi pārbaudīta un novērtēta. Dievs vai liktenis devis pretī viņai labus, sirsnīgus, atklātus un godprātīgus cilvēkus ar kuriem mērojusi dienas, nedēļas, mēnešus un tā līdz pat 100 gadiem un tālāk…..

Dziļā cieņā,

Biedrības „RASA” valdes locekle Anna Plauča